Izstāde „Zudušos kinoteātrus meklējot”

Rīgas Starptautisko kino festivālu 15.oktobrī atklās „Splendid Palace” telpās ar Zigmāra Jaujas veidoto izstādi „Zudušos kinoteātrus meklējot”. Tā ir unikāla iespēja noskaidrot, kā kinoteātru ēkas mainījušas Rīgas pilsētas vaibstus.

2003.gada 7.novembrī „Dienas Biznesā” bija lasāms: „Drīzumā darbu pārtrauks Rīgas kinoteātris „Kino 52”.” Kinoteātra pārstāvis atklāj, ka slēgšana bija paredzama jau divus gadus iepriekš, kad kļuva zināms, ka Rīgā būvēs daudzzāļu kinoteātri.” Šī ziņa nozīmēja kādas ēras beigas – tobrīd pilsētā darbojās vairs daži kinoteātri – starp pēdējiem aizgājušo laiku kinoteātriem bija palikuši „Daile”, „Kinogalerija” un „Rīga”.
Jau 20. gadsimta sākumā interese par kino izrādīšanu bija milzīga. Posmā no 1907. līdz 1912. gadam Rīgas pilsētas būvvaldē uz kino skatīšanās vietu ierīkošanu vai jaunu kinozāļu būvēšanu tika iesniegts ap 60 projektu. Pēc I pasaules kara Latvijā darbojās vismaz 35 legāli kinoteātri. II Pasaules karš ienesa savas korekcijas un kinoteātru skaits saruka gandrīz uz pusi, taču, laikam ejot, durvis vēra jauni kinoteātri – arī jaunajos dzīvojamo ēku rajonos, piemēram, Ķengaragā, Iļģuciemā, Sarkandaugavā –, līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Rīgu rotāja apmēram 40 kinoteātru. Gandrīz katru Rīgas apkaimi raksturoja arī tur esošie kinoteātri: Vecrīgas „Aina” un „Komjaunietis”, centrā esošie „21.jūlijs”, „Palladium”, „Rīga”, „Spartaks”, „Pionieris”, „Daile”, „Blāzma”, „Gaisma” un „Džeržinska klubs”, „Sarkandaugava” un „Aurora” Sarkandaugavā, Torņkalna „Liesma”, Āgenskalna kinoteātri „Sarkanā ausma” un „Oktobris”, Maskavas forštates kinoteātri „Daina” un „Udarņik” Ķengaraga kinoteātris „Maskava”, Iļģuciema „Ilga”, Dzirciema „Dzintarpils”, Šampētera „Imanta”, VEF apkaimē „VEF kino”, Teikas kinoteātris „Teika”, Čiekurkalna „Zvaigzne”, Juglas kino „Jugla”, Bolderājas kinoteātris „Bolderāja” kā arī kinoteātri, kas darbojās vien vasarās: „Arkādija” Arkādijas parkā, „Uzvara” Mežaparkā un „Vasara” Vecāķos…
Zigmāra Jaujas fotoizstāde piedāvā gan izstaigāt atmiņu takas, gan iegūt unikālu pieredzi, kurai līdzinieču nav, jo no fotogrāfijām nojaušams arī kinoteātra un tā apkaimes mikroklimats, kas bieži vien vai nu bagātināja vai – gluži pretēji – padarīja ne tik tīkamu kino skatīšanos.
Zigmārs Jauja ir arhitekts arhitektu birojā „NRJA”. Papildu pieredzei arhitektūrā, ar fotogrāfijas palīdzību fotoblogā „Paslēptā Rīga” Jauja pēta, kā atsevišķas Rīgas pilsētas daļas lēni un nenovēršami sabrūk. Savukārt izstāde „Zudušos kinoteātrus meklējot” ir kā personiska pētījuma starpposms, kura galvenais mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību Rīgas apkaimju dažādībai un rosināt patīkamas un vienlaicīgi sāpīgas atmiņas par zudušiem kino skatīšanās laikiem, kurus vairs neatgriezt.
Materiāli kinoteātru meklējumiem vākti dažādās publikācijās laikrakstos, iknedēļas avīzē „Rīgas Kinoekrāni” (izdota no 1958.-92. gadam), Latvijas Kino Muzeja arhīvā, Latvijas Valsts arhīvā, Rīgas Pilsētas Būvvaldes arhīvā, no citiem blogu autoriem un paša autora veidotas virtuālas informācijas apmaiņas platformas „Zudušos kinoteātrus meklējot”.
Izstādē būs apskatāmas bildes ar bijušo kinoteātru ēkām mūsdienās, papildinātas ar stāstiem par kino skatīšanās pieredzi lokālajā kinoteātrī, pārskats par kinoteātru skaita izmaiņām un to sadalījumu pa apkaimēm laika gaitā.
Izstāde būs apskatāma Riga IFF laikā.